Nav iespējams izveidot vienotu modeli visiem, kura ir laba fotogrāfija, kura nē. Tas ir subjektīvi. Piemēram, man šķirstot savu bilžu galeriju, fotogrāfijas ir vairāk kā parasts foto, tam apakšā ir stāsts, piedzīvotais, tā brīža emocijas, kas ataust atmiņā. Man tas ir ceļojums laikā. Cilvēkam no malas šķirstot manu bilžu albūmu nekad nebūs tādas sajūtas kā man, viņam tās ir tikai skaistas bildes, kas neko neizsaka. Skatoties fotogrāfijas, vadoties pēc Barta, arī es varu izšķirt Stadium un Punctum. Ir fotogrāfijas, kuras aizrauj, liek iztēloties ārpus telpas un ir fotogrāfijas, kas burtiski uzmācās no visiem mēdijiem, kuras vairs neuztveru un nevēlos uztver. Ir fotogrāfijas kuras mūs izglīto, kas vedina mūs iepazīt un apskatīt jaunas vietas, kas mudina mūs nopirkt jaunu apģērbu, iekārtot māju, garšīgi paēst un vēl un vēl. Un ir arī tādas, kas mūs aizrauj, kas mūs ķer kā zibens un skatienam liek uzkavēties ilgāk, tādas kas raisa asociācijas, liek iztēloties, kas aizķer dvēseli. Nav iespējams noformulēt tieši to, kas izraisa šadas emocijas. Vai tā ir viena detaļa, attēls kopumā, kāda asociācija? Tas ir netverams mirklis, jau zemapziņas līmenī.
Manuprāt, Barta atteikšanās no semiotikas kā fotogrāfiskā tēla analīzes veida ir nozīmīgs žests. Tas savij kopā divus spēcīgus nolūkus: nāvi un tuvumu-klātbūtni.
…
