Pirms fotoaparātu izgudrošanas, lai iegūtu attēlu tika lietota heliogrāfija, kuru attīstīja Ž.N. Njepss. Savos darbos viņš izmantoja dažādas vielas, piemēra, asfaltu un tā gaismu atstarojošo īpašību. Paralēli ar attēla iegūšanas iespējām nodarbojās arī citi zinātnieki un tika atrasti veidi kā iegūt arvien jaunus jūtīgākus fotogrāfiskos procesus.
1891.gadā franču fiziķis Gabriels Lipmanis izstrādāja krāsainās fotogrāfijas metodi, kas pamatojās uz gaismas interferenci. Viņš biezā melnbaltā emulsijā reģistrēja dažāda viļņu garuma starojuma veidotos stāvviļņus. Stāvviļņu lauks veidojās, pārklājoties tiešajam, no gaismas avota nākošajam vilnim ar atstaroto vilni.
Fotoaparātus plašākai sabiedrībai pieejamus padarīja Džordžs Estmans. Savu pirmo kameru viņš nosauca par „Kodak”. Tā bija vienkārša liela izmēra kamera kastē ar iestādītu lēcu fokusu un vienu noteiktu fotogrāfijas uzņemšanas ātrumu. Kameras filmiņā ietilpa 100 kadri. Lai iegūtu attēlus, uz rūpnīcu bija jānosūta kamera, kurai tika nomainīta filmiņa. Kā arī rūpnīcā tika attīstītas fotogrāfijas.
Pirmā fotokamera, kas uzņemtās bildes uz vietas varēja arī attīstīt bija Polaroid 45, kas pazīstama arī kā Landa kamera, jo nosaukta tās izgudrotāja Edvīna Landa vārdā. Kamera izmantoja patentētu ķīmisku procesu, lai izgatavotu attēlu no ekspozīcijas laikā iegūtajiem negatīviem aptuveni minūtes laikā.
…
