Cilvēka domās vienmēr atrodas vieta mīļotā cilvēka tēlam. Dzejnieces darbos tas atklājas šādos citātos: „tu esi gaiss ap mani un to sakot
esmu pietiekami nepārprotami pateikusi
ka manas aiz pieres paslēptās domas
skrienot tev pretim
kļūst maigumā sidrabotas”
Manuprāt, citātā atklājas, ka cilvēks , tāpat kā nevar iztikt bez gaisa, nevar iztikt bez mīlestības. Šīs domas vienmēr ir maigas, gaišas, ļoti labvēlīgas. Īsta mīlestība spēj izturēt pārbaudījumus, kurus dāsni piespēlē ikdiena. Tu vari lidot un lidot šo sapņu skaistumā un krāšņumā, bet pēc kāda laika tev nāksies piezemēties. Tomēr tas varbūt pat nebūs sliktāk kā kādreiz. Tu varēsi sev jautāt, vai tā bija viņa, mīlestība, un kas īsti ir viņa? Vai tu to vispār vēl atpazīsi, kad viņa tevi atradīs? Bet varbūt nevajag tik daudz prātot, labāk laidies savos sapņos, lido un vienkārši dzīvo. Dzīve pati izlems, kad pie mums sūtīt mīlestību, un ko vispār ar mums darīt.
„tas ko es atcerēšos
vakarā aizverot acis būs
tieši tas pats ko
ilgošos
rītā pamostoties:
tu”.…
