Konflikti starp indivīdiem galvenokārt ir dibināti uz emocijām un personīgā antipātijā, to laik starpgrupu konfliktiem ir bezpersonas raksturojums, kaut gan ir iespējami arī personīgas antipātijas uzliesmojums.
Izcelto konfliktu procesu grūti apturēt. To var paskaidrot ar to, ka konfliktam ir komulatīva daba, ar citiem vārdoem sakot, katra agresīva rīcība pieved pie atbildes ricības vai atriebības, turklāt vairāk specīgam, neka sākotnēja.Kā jau vairākiem jēdzieniem konfliktam eksistē daudz definējumi un traktējumi. Viens no tiem skaidro konfliktu, kā saticības trūkumu starp divām vai vairākām, pusēm, kuras var būt gan konkrētas personas, gan grupas. Katra puse dara visu iespējamo, lai tikai būtu pieņemta viņas viedoklis vai mērķis, un traucē citas puses darīt to pašu.
Konfliktu analīze jāsāk no elementāra, vienkārša līmeņa, no sākotnējas konflikta attiecības rašanas. Tradicionāli viņš sākas no vajadzības struktūras, kuras komplekts ir specifisks katrai personai un sociālai grupai. Visas tas vajadzības var iedalīt piecos pamatveidos:
1. fiziskas vajadzības (barība, materiāla labklājība u.c.);
2. drošības vajadzība;
3. sociālas vajadzības (saskarsme, kontakti, mijiedarbība);
4. prestiža, zināšanas, cieņas vajadzība;
5. pašcieņas un pašizteikšanās vajadzība.
Kad cilvēki domā par konfliktu, viņi visbiežāk to asociē ar agresiju, draudiem, naidu, karu u.t.l. Rezultātā, eksistē uzskats, ka konflikts – vienmēr nevēlama parādība, ka no tā pēc iespējas jāizvairās un ka to nekavējoties jāatrisina, tiklīdz tas izceļas.…
