„Kāpēc mēs visi esam nelaimīgi?” izmisusi vaicāja Laura. Jā, kāpēc gan visas romāna „Aka” sievietes – Laura, Vija un Alvīne – ir tik nelaimīgas, neskatoties uz savu atšķirīgo raksturu un dažādajām dzīvēm? Vai jau sen izteiktais Alvīnes lāsts pār Tomariņu mājām neļāva būt laimīgam nevienam, kas tajās dzīvoja? Vai arī laime tomēr ir tik netverama, neizprotama, ka to iespējams gūt tikai retajam?
Laimes jēdziens ir tik relatīvs. Visi par to runā un sapņo kā Minhauzens par Ulubeli, un reāli to iegūst reti. Versijas, kur laimi meklēt, ir dažādas – kāds teiks, ka tā slēpjas tajā vien, ka mums ir abas rokas un kājas (Tomēr parasti ir tā, ka, kamēr visi orgāni ir savās vietās, cilvēki to pieņem tā diezgan pašsaprotami …), kāds cits teiks, ka laime meklējama mīlestībā, cits – naudā. Lai nu kur tā arī būtu, neviena sieviete šajā romānā to neatrada. Tomariņu mājas, saikne ar Riču, kurš sievietēm bija dēls, brālis un vīrs, un nelaimīgs liktenis bija tās lietas, kas vienoja tik dažādās sievietes.
Laura, galvenais tēls, man asociējas ar romāna nosaukumu. Viņa ir kā aka – ārēji neuzkrītoša, slēpdama sevī ļoti lielu dziļumu, kura apakšā ir tīrs, dzidrs ūdens. …
