19. gadsimta 80.-90. gadu darbos, gleznotājam pievēršoties konkrētiem motīviem – balti mirdzošiem krīta kalniem Doņecas krastiem, Krimas klintīm, Svētajiem kalniem pie Harkovas u.t.t., pamazām dramatisko noskaņu gleznās aizstāja krietni neitrālāks skatījums. Šajā periodā mazinājās un gandrīz pilnībā izzuda forsētā emocionālā ekspresija, mazāk svarīga kļuva subjektīvā sacere. Lokalizējot motīvus, rūpīgi un precīzi atveidojot reāli eksistējoša dabasskata īpatnības, (izcelti akmeņi, koku lapas, debesis, migla...) Federers nonāca pie šāda stila gleznu gleznošanas. …
