Ārija Elksne ir viena no izcilākajām latviešu dzejniecēm. Viņas darbi ir ļoti skaisti un izjusti. Ārijas Elksnes dzejoļi sludina par mīlestību pret dabu, cilvēkiem, dzimteni..., par sāpēm, par dzīvi un cilvēka likteni. Viņa ar sirsnību un dažreiz ar skumjām runā savā dzejā par cilvēku savstarpējām attiecībām.
Dzejoļu krājumu „Stari” izvēlējos, jo jau pirmajās lappusēs izlasīju dzejoļus, kuri bija tuvi manai sirdij. Uzreiz sapratu, ka tieši šis ir tas krājums, kurš man jāizlasa. Tas lika man pārdomāt par to, cik vērtīga ir mūsu dzīve. Krājuma noskaņa, manuprāt, ir drūma. Tā vēsta par nāvi, par zaudējumiem, par vilšanos. Šīs izjūtas mijas ar lepnumu. Kaut arī „nams ir tukšs, ar naglām aiznaglots”, liriskais „es” neies „pie tiem, kas mani žēlo”. Šis krājums, manuprāt, stāsta par Ārijas Elksnes skumjajiem brīžiem, kad vienīgais veids, kā pārvarēt sāpes ir „uzlikt” tās uz papīra. Uzskatu, ka ikviens ir izjutis kaut ko līdzīgu. Tomēr ne vienmēr uzrakstītas, tās mums dod padomu. Ārija Elksne krājumā „Stari” liek domāt par to, kā risināt problēmas, kā „dvēsele var atkal reģenerēties”.
Uzskatu, ka visi dzejoļi šajā krākumā ir skaisti, tomēr viens man palika prātā īpaši.
…
