Mantojuma tiesības - regulē mantojuma pāreju. Tās ir tiesību normu kopums, kas regulē ar mantošanu saistītās tiesiskās attiecības, kuras rodas, grozās vai izbeidzas kā materiāltiesiskajā, tā procesuāltiesiskajā nozīmē.
Mantojuma tiesības ir subjekta (fiziskas personas) tiesības izteikt savu pēdējo gribu; tās neizteikšanas gadījumā tā tiek prezumēta normās kā mantošana pēc likuma.
Mantošana - izpaužas kā process, kurā mantojuma atstājējam piederošas kustamās un nekustamās mantas, viņa tālāk nododamās tiesības un saistības pāriet uz mantiniekiem mantojuma atstājēja pēdējās gribas aktā vai likumā noteiktā kārtībā.
Mantojums - kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņā mirušo vai par mirušu izsludināto sauc par mantojuma atstājēju.
Mantojums ir mirušai personai piederējušās mantas (gan kustamas, gan arī nekustamas), kā arī citām personām aizdodamās tiesības un saistību kopība. [Mantojumā pāriet arī mirušā vēl neizņemtā samaksa par darbu (alga), noguldījumi ar procentiem, dividendes u.c.. Mantojuma kopībā ir ieskaitāma arī vēlāk konstatēta manta, kas neietilpa mantojuma sastāvā, tā pieņemšanas termiņa laikā.].
Mantot var to, kas nav izņemts no privāttiesiskās apgrozības. Mantojumā var pāriet tikai manta, kura mantojuma atstājējam piederējusi uz likumīga pamata.
Nevar mantot tādas mantojuma atstājēja tiesības, kurām piemīt stingri personisks raksturs un kuras izbeidzas ar viņa nāvi.
Mantošanas rezultātā uz mantinieku pāriet kā mantojuma aktīvs, tā pasīvs. …
Kospektā ir apskatīti galvenie mantojuma tiesību jēdzieni, likumiskā mantošana, testamentārā mantošana. Pamatā Z. Genca un R. Krauzes komentāri. Ir uzlikts uzsvars un problemātiskiem aspektiem.
