“Veselais saprāts [le bon sens] ir vistaisnīgāk sadalītā lieta pasaulē: jo ikviens uzskata, ka ir ar to apgādāts tik labi, ka pat tie, kam visai grūti būtu apmierinātiem citādā ziņā, nemēdz vēlēties vairāk veselā saprāta, kā viņiem ir. .. spēja pareizi spriest un atšķirt patieso no maldīgā, kas pēc būtības arī ir tas, ko mēdz saukt par veselo saprātu jeb prātu [le bon sens ou la raison], dabīgi piemīt visiem cilvēkiem vienādā mērā; un līdz ar to mūsu uzskatu dažādība rodas ne tādāļ, ka vieni būtu saprātīgāki par otriem, bet vienīgi no tā, ka mēs vadām savas domas pa dāžādiem ceļiem un nepētām vienas un tās pašas lietas. Jo nepietiek būt veselā prāta [l’esprit bon] īpašniekam, pats savarīgākais ir to labi likt lietā.” 15.lpp.
Veselais saprāts ir spēja spriest. Ar veselo saprātu mes varam izdarīt aptuveni vienādus/līdzīgus spriedumus. Mums visiem ir vienādas spējas spriest, bet tikai 1 no mums nonāk pie svarīgiem spriedumiem, citi nē. Jāprot savas spējas likt lietā (savas dabiskās spējas). Mūsu suga no dzīvniekiem atšķiras ar to, ka mēs esam domājoši.…
