Godīgi sakot, pēc Albēra Kamī darba “Svešinieks” izlasīšanas mani pārņēma duālas jūtas, ko grūti nodefinēt. Ja man vajadzētu kādreiz ierindot Kamī kādā rakstnieku kategorijā (kaut gan ierindošana kategorijās pēc maniem uzskatiem nav sevišķi kreatīva, bet šoreiz iztēlosimies, ka esam filozofi ar 3 maģistra grādiem kabatā, kurus uz filozofiskiem disputiem neviens neuzdrošinās aicināt), tad es novietotu Kamī tādā plauktiņā, kurā stāvētu visi tie rakstnieki, pēc kuru darbu izlasīšanas mani pārņem nenosakāmas jūtas.Ir grūti pateikt, vai es cietu līdzi galvenajam varonim vai nē, aizverot pēdējo lapu, sapratu tikai to, ka tagad vēl vairāk nesaprotu eksistenciālisma jēgu, jo, lasot pēdējās rindiņas, cerēju, ka pār mani kā dievišķā gaisma nolīs eksistenciālisma atklāsme, bet nē, še tev! Eksistenciālisms, pilns vienaldzības un svešuma, kā “biroja sausiņš” atskaita stāsta saturu, beigu punktu pieliekot jo sevišķi aukstu, radot iespaidu, ka pasaule ir tik pat vienaldzīga. …
