4. arguments.
2007. gada 27. martā parakstītais Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par Latvijas un Krievijas valsts robežu nav pretrunā ar Latvijas republikas nepārtrauktības principu.
Gala rezultātā arī šim argumentam jāpiekrīt, jo teritorijas iegūšana vai zaudēšana pati par sevi neietekmē valsts nepārtrauktību. It īpaši, ja valsts konstitucionālā sistēma pirms neatkarības iegūšanas vai zaudēšanas joprojām paliek spēkā. Ar to, ka Latvija de jure nodod Abreni Krievijai tikai tiek pierādīts tas, ka tiesiski šis apvidus līdz šī 2007. gada līguma parakstīšanai piederēja Latvijai, tātad 1920. gadā noslēgtais Miera līgums vēl joprojām ir spēkā, kas nozīmē, ka Latvija nav kopš 1920. gada zaudējusi savu tiesiskumu. Okupācija bija prettiesiska un nevarēja Krievijai dot likumīgas tiesības uz šo apvidu.
Secinājumi.
Nevar noliegt, ka ar 1920. gada Miera līgumu Abrenes apriņķis tika nodots Latvijas pārvaldībā, tātad tiesiski piederēja Latvijai. Nevar noliegt arī to, ka 1940. gadā Latvijas okupācija un līdz ar to arī Abrenes apriņķa pievienošana PSRS bija prettiesiska. Šā iemesla dēļ Krievija nedrīkstētu balstīties uz okupācijas laika dokumentiem, pieprasot Abrenes apvidu kā tiesiski sev piederošu zemi. Tomēr šie iemesli neliedz Ministru Kabinetam Brīvā Latvijā parakstīt jaunu robežu līgumu, ar kuru Latvija de jure nodod Krievijai tiesības uz Abreni. Tās ir Latvijas valsts suverēnās tiesības brīvprātīgi, bez spaidiem, tiesiskā ceļā grozīt savas robežas, attiecīgi piemērojot Satversmes 68. vai 77. pantā minēto grozījumu mehānismu.
…
