1792. gadā Francijas Nacionālais konvents pasludināja Franciju par republiku. Viena no konventa partijām – jakobīņi – uzsvēra valsts prioritāti personīgajai brīvībai, ko drīkst aizskart vai ierobežot, pat pielietojot teroru, ja to prasa valsts (šeit – valsts veidošanās, t.i. revolūcijas intereses. Vēlāk viņi nodibināja tā saukto jakobīņu diktatūru ar Maksimiliānu Robespjēru (1758–1794) vadībā, kurš arī bija viņu politiskais un ideoloģiskais vadītājs. M. Robespjēra politiskā doma balstās uz demokrātiskiem principiem, kas paredz katram pilsonim tiesības piedalīties likumdošanā un valdībā, tautas suverenitāti, tautas varas noteicošo lomu valstī. Bet Robespjēram šis princips pieļauj arī vardarbību pret pilsoņiem, ja to prasa valsts intereses, jo “Revolūcija ir brīvības karš pret tās ienaidniekiem.” …
