Tomēr patērētājus atturēja fakts, ka klonētās liellopa gaļas pašizmaksa ir 124 reizes augstāka par parastās liellopa gaļas pašizmaksu, lai gan no klonētiem dzīvniekiem iegūstamie produkti ne pēc garšas, ne pēc savas ietekmes uz cilvēka organismu neatšķiras no produktiem, kas pasaulē parādījušies dabiskā ceļā. Manuprāt, klonēšana ir pārāk sarežģīts, dārgs un laikietilpīgs process, lai tas vispār kādreiz nākotnē atmaksātos un būtu pieejams visiem cilvēkiem, nevis tikai turīgākajai pasaules daļai.
Meklējot informāciju par klonēšanu un tās iespējām un izmantošanu, nonāku pie secinājuma, ka klonēšanai vairāk raksturīgas problemātiskas sekas, nekā ieguvumi. Klonu lielā mirstība liek padomāt par klonēšanas ētiskumu un par to, vai tas vispār ir nepieciešams, ja, līdz rezultātu iegūšanai, jānoiet ceļš, kas kaisīts daudziem nedzīviem organismiem un nāvēm embrionālā stadijā. Vēl varu piebilst tikai to, ka klonēšana nekad nespēs iejaukties dabā un izmainīt lietas, kuras cilvēki uzskata par nepieciešamām mainīt, piemēram, neārstējamu slimību ārstēšana un izmirstošu sugu atjaunošana. Ja neizskaidrojamu apstākļu dēļ izmirst kāda suga vai arī kādam cilvēkam ir neārstējama slimība, tad tā tam vienkārši ir jābūt, jo dabā pastāv dabiskā atlase, kur izdzīvo stiprākie. Medicīna to spēj tikai ietekmēt, bet ne mainīt.
…
