“…Laika gaitā izmainījusies starptautiskās ekonomikas un tirdzniecības situācija, kurai bija rakturīga augoša savstarpējā attīstība, arvien vairāk sāka apdraudēt GATT (General Agreement on Tariffs and Trade) sistēmu. Pamazām sāka veidoties uzskats, ka GATT vairs nespēj nodrošināt Bretonvudas sistēmas tālāku īstenošanu līdztekus Starptautiskajam valūtas fondam un Pasaules bankai. GATT „iedzimto” vainu vidū bija organizācijas ekskluzīvais stāvoklis; pārmērīga cerība uz valstu spējām pieņemt koordinētus lēmumus un novērst ar ļaunprātībām saistītos riskus; organizācijas neskaidrais tiesiskais statuss, kas noveda pie neizpratnes gan pasaules sabiedrības, gan preses, gan valdību vidū; strīdu izlīdzināšanas procedūras un insitūcionālā mehānisma trūkumi…”1.
Var secināt, ka 20. gadsimta beigās arvien vairāk savstarpēji attīstījās starptautiskā ekonomika un tirdzniecība, un veidojās situācija, kura faktiski apdraudēja GATT sistēmu. Līdz ar to, dominēja uzskats, ka dotajā situācijā GATT nespēj veiksmīgi pildīt savas funkcijas Bretonvudas sistēmas talākajā attīstībā.
Ir jāsecina arī tas, ka par galveniem GATT darbības „nespējas” iemesliem jāuzskata organizācijas ekskluzīvais statuss, pārāk „lielās” cerības uz valsts spējām efektīvo lēmumu pieņemšanā un apdraudējumu novēršanā, neizpratne par organizācijas tiesisko statusu, kā arī trūkumi organizācijas institūcionālajā iekārtā.…
