Kvazimodo tika atrasts atradeņu silītē. Cilvēki, kas viņu ieraudzīja, nespēja noticēt, ka tas ir bērns, jo viņš bija ļoti neglīts un izskatījās, ka viņam ir tikai viena acs, jo otrai priekšā bija kārpa. Jau no mazotnes cilvēki viņu nevarēja ciest, bet garīdznieks Klods Frolo viņu paņēma aizgādībā.
Kvazimodo auga, un arvien vairāk viņa ķermenī parādījās defektu. Cilvēki viņu ienīda, un viņš ienīda cilvēkus. Vienīgais, ko viņš no cilvēku vidus mīlēja, bija Frolo.
Drīz viņš vispār negāja ārā no Parīzes Dievmātes katedrāles, jo tā viņam bija kā mājas. Katedrāli viņš pilnībā pārzināja, un dažreiz šķita, ka viņš ar to ir saaudzis. Viņš uzrāpās uz tādām vietām, kur citi nemaz nebūtu varējuši tikt klāt.
Mīļākā vieta viņam bija katedrāles zvanu tornis, jo viņš bija tā zvaniķis. Katru reizi, kad Klods teica, lai viņš iet zvanīt, Kvazimodo pa kāpnēm uzskrēja ātrāk, nekā kāds pa tām būtu noskrējis lejā.
Zvaniem viņš veltīja visu savu mīlestību un bija devis tiem pat vārdus, bet tie bija arī vaininieki Kvazimodo kurlumam, jo tieši to dēļ viņš bija tāds kļuvis.
Kādu vakaru viņš kopā ar savu audžutēvu gribēja nolaupīt skaisto Esmeraldu, bet viņu plānu „izgāza” Fēbs. Par to Kvazimodo tika aizvests uz tiesu.
…
