Jau pirmatnējā kopienas iekārtā cīņa bija viens no galvenajiem izdzīvošanas veidiem. Vispilnīgāko attīstību cīņa kā sporta veids sasniedza Senajā Grieķijā.
To izmantoja, audzinot spēcīgus, veiklus, izturīgus stipras gribas cilvēkus. Cīņa ietilpa bērnu, jauniešu un pieaugušo fiziskās audzināšanas sistēmā. Daudzi ievērojami Senās Grieķijas filozofi, dzejnieki, valsts un karavadoņi savā laikā bijuši ievērojami cīkstoņi – Olimpisko sacensību dalībnieki un uzvarētāji (Pitagors, Platons, Pindars, Aikinads u.c.).
Pirmie austrumu cīņu meistari savu prasmi izkopa tādēļ, lai varētu cīnīties kaujas laukā, un arī mūsdienās daudzi cilvēki cīņas mākslas apgūst pašaizsardzības nolūkā. Lai labi iemācītos austrumu cīņas, vajag stipru gribu un pacietību trenējoties daudzus gadus. Taču tas ir to vērts, jo, nodarbojoties ar austrumu cīņām, var uzlabot fizisko sagatavotību un stiprināt savu pašapziņu un pašdisciplīnu. Tradicionālās Austrumu cīņas mākslas ir cēlušās tādās zemēs kā Ķīna, Japāna, Koreja, Taizeme, Birma, Kambodža, Malaizija, Indonēzija un Filipīnas. Saskaņā ar šo zemju tradīcijām audzēkņiem daudzi gadi ir jāpavada, cītīgi trenējoties gan fiziski, gan garīgi, līdz viņi var sākt apgūt vissarežģītākos cīņas paņēmienus.…
