Raizes par cilvēku un zemes savstarpējām attiecībām sākušās jau tūkstošiem gadu tālā pagātnē. Daudzi ķīniešu un agrīno kristiešu izglītotie ļaudis uztraucās par cilvēces mājokļa izpostīšanu. Platons ir sniedzis pirmo rakstisko ekoloģiskās ietilpības novērtējumu “Likumu” piektajā grāmatā.
Pirmā angļu valodā izdotā zinātniskā grāmata par ilgspējīgu praksi, iespējams, ir Džona Evelīna Silvas 1664. gadā izdotais darbs A Discourse of Forest, Trees and the Propagation of Timber [Saruna par mežu, kokiem, un kokmateriālu ražošanas paplašināšanu] – divsimt gadu pirms tam, kad Džona Pērkinsa Mārša pētījums Man and Nature [Cilvēks un daba] Ziemeļamerikā aizsāka zinātniskās debates par dabas ierobežoto spēju apmierināt cilvēka vajadzības.
…
