Vai no ieslodzījuma atbrivotais spēj iekļauties sabiedrības dzīvē ir atkarīgs no 3 faktoriem:
Pirmkārt, tas ir atkarīgs no bijušā ieslodzītā, ja viņam ieslodzījuma laikā ir mainījusies vērtību sistēma un viņš vēlas iekļauties sabiedrības dzīvē, kā arī, ja viņam atjaunotas ieslodzījuma laikā zudušās sociālās prasmes un ir apgūtas zināšanas, kas veicina indivīda integrāciju jaunajā sociālajā vidē.
Otrkārt, tas ir atkarīgs no valsts, kas ar savas likumdošanas un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sistēmas palīdzību rada apstākļus, lai nodrošinātu bijušā ieslodzītā pamatvajadzības (mājoklis, darbs, izglītība) un sociālo iemaņu atjaunošanu.
Un treškārt, tas ir atkarīgs no sabiedrības (kopienas, ģimenes, darbabiedriem, apkārtējās sociālās vides) gatavības pieņemt bijušo ieslodzīto savā vidū un atbalstīt viņa pozitīvos centienus.
Iztrūkstot kādam no šiem faktoriem, sociālā rehabilitācija un sociālā integrācija var izrādīties neveiksmīga.
Vēsture:
Savu gatavību risināt šos jautājumus Latvijas valsts ir izteikusi jau 1995.gadā, piedaloties pasaules valstu vadītāju sanāksmē Kopenhāgenā par sociālās attīstības jautājumiem. Vienkopus ar 116 valstu un valdību vadītājiem Latvijas valsts prezidents parakstīja Kopenhāgenas sociālās attīstības deklarāciju un darbības programmu. Tajā izstrādātā darbības shēmā vairākkārt uzsvērts, ka sociālā progresa sekmēšanai, nepieciešams izveidot atbilstīgu fizisko un sociālo vidi, lai neizdevīgā stāvoklī esošas tiktu iekļautas sociālajā attīstībā. …
Pēc statistikas datiem, katru gadu Latvijā no ieslodzījuma vietām tiek atbrīvoti vairāk nekā 2500 notiesāto. Lielākā daļa no viņiem ir vecumā no 25 līdz 40 gadiem – tātad aktīvākā darbspējīgo grupa, kuriem iznākot no ieslodzījuma, iesaistīšanās darba tirgū varētu būt aktuāla. Ieslodzījuma vietās cilvēki sastopas ar dažādām grūtībām, kas izraisa izmaiņas viņu personībā.
