Cilvēka būtība ir jēgas meklējumā, esībā mūžīgā ceļā. Saka, ka „cilvēka jēdzienā ir ietverts, ka viņa augstākam mērķim ir jābūt nesasniedzamam, bet ceļam uz to – bezgalīgam.” Smaidu – bezgalīgam! Dievs cilvēku radīja, piešķirot tam cilvēka būtību un tajā pašā laikā dodot viņam brīvību, spēju šo būtību atklāt, pilnveidot, saprast un izzināt. Spēja veikt šo atklāšanas ceļu ir milzīga Dieva dāvana. Cilvēks spēj salikt sevi pa vienam gabaliņam, beigās atklājot skaistu, krāsainu, harmonisku mozaīku. Tas ir grūts, nebeidzams, bet mīlestības, laimes, prieka un attīstības pilns ceļojums.
Dalailama ir teicis: „Par veselu es uzskatu līdzjūtīgu, sirsnīgu, labsirdīgu cilvēku.” Ticu – cilvēks tāds arī ir. Tomēr! Aizdomājos. Kas ir tas, kas cilvēkam liek būt arī citādam: egoistam, lepnības vistiešākajai izpausmei, lielības cienītājam.…
