Nobeigums
Renesanses laikā Eiropa piedzīvoja neticami lielu uzplaukumu un izaugsmi. Bībeles pieejamības, kā arī Dantes nopelnu dēļ paradīze un elle gan radītajā mākslā, gan cilvēku prātu
dziļumos kļuva personīgāka un subjektīvāka kā jebkad agrāk.
Abas šīs vietas joprojām sabiedrības acīs bija īstākas par īstu, un vārda tiešajā nozīme – vietas, bet tēlotājmākslā tika notverts ne tikai Bībeles sižetu ilustratīvums, bet arī mūžība.
Mūžīgi zināmās cilvēka ciešanas un laime, mūžīgais dvēseles daiļums un likteņa likstu mūžīgais neglītums - tas viss tika atspoguļots caur Pastarās tiesas stāsta šķautnēm, kur starp
rindām tiek slēpts mākslinieka uzņemtās stāstnieka lomas nasta un svētums. Andželiko elle ir sasmakusi un kārtības pilna. Tajā vēl var manīt Dieva radīto kārtību. Mikeladželo elle ir stipra kā cilvēka figūras, kuru muskuļainie augumi saļimst tās priekšā.
Tajā var manīt cilvēka dvēseli un tās sabrukumu. Bosa elle ir necaurredzama, ačgārna un pārpārēm simboliska. Tajā var atrast cilvēka lielākos grēkus, saredzēt tos visnegaidītākajās, bet ar tik lielu precizitāti attēlotās šausmās.
Bet pilnīgi visos elles attēlojumos gleznās joprojām valda mūžīgas mokas. Atgādinājums, ka mūsos visos mīt grēks, kas izpērkams.…
