Visās austrumu zemēs timpāni ir pazīstami jau ļoti sen. Uz timpāna ādas dārd bass, kam tikai skaļā trompete var stāvēt blakus. Austrumu zemēs timpānists spēlē uz diviem dažāda izmēra instrumentiem, kuru skaņojuma intervāls - kvarta vai kvinta. Rietumu zemēs kā timpānu uzticams biedrs pazīstama buzine.
Rietumeiropā timpāni ienāk vēlākais 13.gs. To izskats, materiāli, lielums - ļoti dažādi, eksistē arī neskaņojami timpāni. 15.gs. vidū ungāru karalis Ladislavs sūtīja sūtni pie franču karaļa Kārļa VII, lai lūgtu viņa meitas Magdalēnas roku. Svītā bija arī timpānists. Franču galms par timpāniem bija šokā, jo tāds instruments nebija redzēts. Izrādījās, ka Rietumvācijā un Francijā timpānus nepazīst. Tajā pat laikā timpāni kā signālinstruments skanēja Krakovas Marijas baznīcas tornī. Vēl agrāk, 1384.g., vācu Burgundijas galma timpānists ar pārējiem menestreļiem saņēma 50 franku algu. Sebastians Firdungs 151 l.g. savā darbā ,,Musica getutscht und ausgezoge" piemin ,,timpānus, kuru katli no vara taisīti un ar ādu pārklāti". Firdunga kokgrebumā attēloti modernu timpānu pāris ar puslodes katlu, stīpu, pievelkamu ādu un 10 skrūvēm. Taču timpānu attīstība dažādās zemēs ir dažāda. 16.gs. daudzviet vēl nelieto skaņojamās skrūves, pat 1722.g. vēl pieminēti tādi timpāni.…
