Skrimšļaudu ekstracelulārā matriksa savu fizikālķīmisko īpašību dēļ spēj saturēt lielu daudzumu ūdens, tādējādi radot normālu audu hiperhidratāciju. Audos aizturētais ūdens kā nesaspiežams šķidrums ar pastāvīgā temperatūrā nemainīgu tilpumu nodrošina audu pretestību pret saspiešanu un piešķir tiem zināmu cietības pakāpi. Tai pašā laikā ūdens molekulas kompresijas dēļ ir spējīgas pārvietoties starp skrimšļa matriksa makromolekulāriem struktūras komponentiem, izie ārpus skrimšļa un atgriezties tajā. Uz tādas ūdens pārvietošanās rēķina tiek sasniegta tāda deformēšanās spējas pakāpe, kāda nepieciešama, lai kustību laikā panāktu kompresijas slodzes vienmērību uz dažādiem locītavas skrimšļa sektoriem. Papildus ieguldījumu deformēšanās spējā dod arī dažu matriksa makromolekulu spēja pašām deformēties un visai matriksa struktūrai ciešāk sakopoties.
Locītavu skrimšļa galvenās biomehāniskās īpašības ir:
Nehomogenitātē (neviendabība)
• Zonālās izturības atšķirības pret pārraušanu (slāņu atšķirības kolagēnu kvantitatīvā saturā un kolagēnšķiedru strukturālajā organizācijā).
• Zonālās atšķirības uzbriešanas spējās (slāņu atšķirības proteoglikānu kvantitatīvajā saturā).
…
