18. gs. demokrātijas filozofijas definīcija: demokrātiskā metode ir tāda institucionālā kārtība, kur pieņem politiskus lēmumus, kas realizē kopējo labumu. Cilvēki lemj par jautājumiem ar indivīdu vēlēšanu palīdzību, kur sanāk cilvēki, lai izstrādātu kopējo gribu.
Bet jebkurā sabiedrībā neatkarīgi no tās lieluma būtu ļoti apgrūtinoši katram indivīdam kontaktēties ar visiem pārējiem indivīdiem, lai apspriestu katru jautājumu, sakarā ar likumdošanu vai valdīšanu. Būtu daudz ērtāk, ja indivīdi paustu savu viedokli tikai svarīgos jautājumos (piemēram, referendumos) un vienoties caur pašu noteikto komiteju (asambleja vai parlaments). Šī komiteja vai delegātu kopums neattēlotu cilvēkus legālā nozīmē, bet gan vēlētāju gribu. Pirmkārt, jau nepastāv viennozīmīga kopējā labuma definīcija, kurai visi cilvēki piekristu vai būtu spiesti piekrist racionālu argumentu ietekmē. Otrkārt, ja arī būtu daudzmaz definēts kopējais labums pārbaudīts kā visiem pieņemams, tad tomēr tas neietvertu vienlīdzīgi definētas atbildes uz indivīdu jautājumiem. Treškārt, specifiskā cilvēku gribas koncepcija, ko izstrādāja paši utilitāristi, izgaisa. Tāpēc, ka viennozīmīgi determinēts kopējais labums katram ir citādāks. …
