Šīs pašas mīlestības pārņemta Kristīne arī piedeva Edgaram „Viņa izstiepa savas rokas pretim, viņš satvēra tās, noliecās un spieda viņas vēsos pirkstus uz savām karstajām acīm.”
Arī Lauras rīkojās mīlestības vadīta, prostams, Lauru visvairāk ietekmējās no pagātnes, bieži domādama par savu vīru un dzīvi kopā ar viņu, lai gan dzīve ar Riču nebija medus maize, līdz nāca Riča liktenīgā kļūda- nejauša slepkavība. Laura, raugoties savā pagātnē, bija atturīga pret apkārtējiem cilvēkiem, neļāvās jūtām pret Rūdolfu, tās šķita kas nepareizs, kas aizliegts, un šo robežu Laura nebija gatva pārkāpt. Pagātne bija ienākusi Lauras ikdienā.
Romānā „Aka” centrālā problēma ir tāda, ka cilvēks var atļauties iemīlēties, priecāties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja otra nav blakus un tikai pienākums liek gaidīt otru?
Lauras tēlā var atrast nelielu spoguļattēlo no pašas R.Ezeras dzīves. Noras Ikstenas grāmatā „Esamība ar Regīnu”, R. Ezera raksta par sevi: „Kad nesen gandrīz gadu nodzīvoju tikpat kā viena, es jutos vientuļa, es jutos pamesta, es jutos nevajadzīga un brīžam pat izmisusi, kā sieviete es biju cietusi sava mūža lielāko sakāvi” vientulība, kas ir raksturīga arī Laurai.
Romāns Aka jeb stāsts par Lauru, kas Tomariņos uzticīgi gaida mājās no cietuma savu vīru dzērāju, kurš medībās nošāvis biedru, un kas nespēj atbildēt uz kaimiņu atpūtnieka ārsta Rūdolfa mīlestību ir Regīnas- dziļi skartas sievietes un vēl miegainas rakstnieces- mošanās stāsts.
…
