Laika posms no humānisma laikmeta līdz klasiskajam periodam

20. Pozitīvisms izglītībā
Sākot ar Renesansi, cilvēks pats kļūst par vērtību, izglītība tiek uzskatīta par viņa pašattīstības, iesaistīšanās, ienākšanas paņēmienu kultūrā, pasaulē un saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Izglītība kļūst par sava tēla, personības veidošanas paņēmienu. Pie kam kultūras tēls projicējas uz izglītībā izmantojamo saturu, organizāciju un metodēm. Reformācija priekšstatu pamatā par audzināšanu bija kopienas ideāls, kas sev pakļauj personību. Reformācijas pedagoģiskais ideāls bija cilvēks, kas māk strādāt kopā ar citiem cilvēkiem, kas ciena fizisko darbu, sludina kristietības ideālus, pirmkārt jau kopības un darba mīlestības ideālus.
Apgaismības laikmetā, tāpat kā Renesanses laikmetā, sakarā ar humānisma ideju nostiprināšanos rodas personības kopējās attīstības koncepcijas, kas galvenokārt orientētas uz cilvēka gribas un prāta audzināšanu, un notiek mēģinājumi tās realizēt:
• to apliecina V. de Feltresa “Prieka skola”, kurā bērnam ir iespēja fiziski un garīgi brīvi attīstīties;
• Ž. Ž. Russo brīvās audzināšanas teorija, kas piedāvāja bērna attīstībā sekot viņa pilnīgās dabas spontānajām izpausmēm;
• I. Pestalocija idejas par pilnīgu cilvēka, kas formējas, visu būtības spēku attīstību, iesaistot tos aktīvajā dzīvības procesu norisē.
Šīs progresīvās idejas kļuva par teorētisko pamatojumu tādiem pedagoģijas virzieniem kā Jaunās skolas Francijā, Šveicē, elitārās skolas ASV, Vācijā, Austrijā. Šo virzienu piekritēji bērna izglītību un audzināšanu saistīja ar dabisku, brīvu attīstību, ar dabiskām, piemēram, ģimeniskām attiecībām starp bērniem un pieaugušajiem. Pakāpeniski ideja par viengabalainas cilvēka personības attīstību, par cilvēka atgriešanu sev pašam, ideja, kurai bija vispārcilvēciska jēga un vispārcilvēciska vērtība, kļūst par dominējošo pedagoģijā. Šodien tā nosaka mūsdienīgās izglītības saturu.


…