Krājuma nosaukums sasaucas ar saturu, jo dzejoļos arī dominē nelaimīgas mīlestības motīvi, kuri sirdīs atstāj nedzēšamu tukšumu. Un šajā tukšumā vienmēr cauri iet šis caurvējš, kurš neļauj cilvēkam aizmirst šīs sāpes, kuras cilvēkam ir jāpārdzīvo:
„Uzplauka, atvērās, ziedēja, mira,
Vējš no tā laika, kopš roze bira”.
Caurvējš piepilda šo pasauli, cilvēku attiecības un telpu priekš mums. Vējš šalko šajās spraugās, svilpo, un reizēm šo skaņu ir tik grūti izturēt, ka sirds kļūst tik smaga kā akmens:
„Auksta dvēsele
Aukstajai dvēselei
Roku uz pleca liek.”.
…
