Jau 19. gs. pirmajā pusē ekonomisti novērojuši paradoksālu parādību: privātuzņēmēju centieniem un reāli panākumi galu galā atduras pret kādu barjeru, pēc kuras sākas ražošanas lejupslīde. Pēc stagnācijas perioda mokošās atelpas seko jauna augšupeja, ko pēc laika nomaina pretēja kustība uz krīzes atvaru. Šāda augšupeja un lejupslīde kopumā bija regulāra parādība, kas atkārtojās periodiski. Tas deva pamatu runāt par ciklisku attīstību kā par objektīvu likumsakarīgu procesu.
Makroekonomikas stāvokļa raksturošanai lieto trīs galvenos rādītājus: ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un cenu līmeni. Ikgadējais reālā iekšzemes kopprodukta pieauguma(IKP) temps, kas izteikts procentos, vislabāk raksturo vienas vai otras valsts ekonomikas izaugsmi. Ja no gada uz gadu notiek ekonomikas ikgadējo pieauguma tempu palielināšanās, tas ir, ja reālais iekšzemes kopprodukts arvien pieaug, tad iedzīvotāju ienākumi patstāvīgi palielinās. Līdz ar to viņiem ir lielākas iespējas iegādāties preces un pakalpojumus. Valdība var vairāk līdzekļus novirzīt iedzīvotāju veselības aprūpei, izglītībai, zinātnei, ceļu būvei un citu vajadzību apmierināšanai. Galarezultātā tas nodrošina sabiedrības progresu, iedzīvotāju dzīves līmeņa vispārēju pieaugumu. Tādējādi savas valsts ekonomikas nemitīgā attīstībā ir ieinteresēta jebkura valsts.…
