Par likumiskajiem mantiniekiem, kas mantojumu saņēma līdzīgās daļās, tika uzskatīti mirušā bērni, laulātais partneris un vecāki (1. pakāpe), mirušā brāļi, māsas un vecvecāki (2. pakāpe). Mirušā mazbērni un mazmazbērni bija uzskatāmi par likumiskajiem mantiniekiem, ja kāds no viņu vecākiem bija miris, kā arī darba nespējīgas personas, kas bija mirušā apgādībā ne mazāk kā vienu gadu.
Testators visu savu mantojumu, vai tā daļu, varēja atstāt vai izslēgt no mantojuma vienu vai vairākas personas. Testamentā drīkstēja iekļaut gan likumiskos mantiniekus, gan citas personas, kā arī atstāt mantu valstij vai atsevišķām valsts organizācijām. Neatkarīgi no testamenta satura neatsavināmā mantojuma daļa (ne mazāk kā divas trešdaļas no tā, ko viņi mantotu pēc likuma) pienācās nepilngadīgiem vai darba nespējīgiem apgādājamajiem. Testamentam bija jābūt rakstveida, notariāli apstiprinātam, pašrocīgi parakstītam, norādot sastādīšanas vietu un laiku.
Zemnieku viensētas locekļa nāves gadījumā varēja mantot viņa personiskās mantas. Ja locekļi pēc mirušā nāves pārvācas uz dzīvi citur, sētas manta pārgāja pēdējā sētas locekļa mantiniekiem.
…
