-
Sociālās nabadzības jautājumu risināšana sociālajā darbā
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 2 | |
| 1. | Nabadzības definējums | 4 |
| 1.1. | Nabadzības slieksnis | 8 |
| 1.2. | Nabadzība socioloģisko teoriju interpretācijā | 9 |
| 1.3. | Nabadzības cēloņi | 10 |
| 1.4. | Nabadzības sekas | 12 |
| 2. | Iedzīvotāju viedokļi par to, kas ir sociālā nabadzība. Pētījuma rezultāti | 16 |
| Secinājumi | 18 | |
| 3. | Sociālās palīdzības definējums | 19 |
| 3.1. | Sociālās palīdzības veidi | 24 |
| 3.2. | Sociālās palīdzības sniegšanas posmi | 26 |
| Secinājumi | 28 | |
| Izmantotas literatūras un avotu saraksts | 29 | |
| Pielikums | 31 |
Secinājumi
1. Sociālā palīdzība ir sociālās politikas instruments, ar kuras palīdzību tiek paaugstināts iedzīvotāju dzīves līmenis valstī.
2. Sociālās palīdzības pamatprincipi ir sniegt sociālo palīdzību krīzē nonākušām personām un ģimenēm, ka arī veicināt klientu līdzdarbību savas problēmas risināšanā.
3. Sociālā palīdzība ir pabalsti, kuri tiek piešķirti izvērtējot ienākumus un materiālo stāvokli un nosakot sociālo statusu – trūcīgs vai maznodrošināts. Neizvērtējot ienākumus un materiālo stāvokli piešķir pabalstu ārkārtas situācijā.
4. Sociālās palīdzības process sastāv no sešiem procesa posmiem: 1. personas vai ģimenes problēmas identificēšanas, un to apmierināšanai iespējamo alternatīvu izvēle; 2. klienta iesnieguma pieņemšana un iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšana; 3. Klienta sniegto ziņu pārbaude, materiālās palīdzības apmēra aprēķināšana un iespējama statusa noteikšana. Klienta un darbinieka līdzdarbības pienākumu noteikšana; 4. Lēmuma pieņemšana; 5. Pieņemta lēmuma īstenošana. 6. Procesa uzraudzība.
5. Katram procesa posmam ir noteikti savi uzdevumi, un katra uzdevuma izpildei ir nepieciešamas noteiktas zināšanas un prasmes.
…
Nabadzīgo iedzīvotāju skaits valstī ir relatīvi augsts. Nedaudz vairāk kā vienai piektdaļai iedzīvotāju patēriņa līmenis ir zem minimālā nabadzības sliekšņa līmeņa. Nabadzība ir īpaša subkultūra, kas atšķiras ar specifisku vērtību sistēmu un dzīvesstilu, kas veidojas socializācijas gaitā. Cilvēki pieņem savu dzīvi, netiecoties tajā daudz ko mainīt, tādējādi neveidojas motivācija kādreiz izkļūt no nabadzības, un šie dzīves modeļi socializācijas veidā tiek nodoti no paaudzes paaudzei, t.i., cilvēki no bērnības iemācas būt nabagi un sadzīvot ar nabadzību, veidojas nabaga identitāte. Sociālājam darbiniekam ar savām kompetencēm jāspēj iesaistīties cilvēku problēmsituācijas risinājumā, sniegt palīdzību, jo naudas trūkums, nabadzība noved pie sociālās atstumtības, kas savukārt rada kopējo sociālo problēmu, ko nespēs atrisināt tikai sociālās palīdzības – pabalstu viendabīga piešķiršana. To atrisinās darbinieku individuālā pieeja katram klientam, problēmas detalizēta izpratne, un tam ir nepieciešamas kompetences gan sociālā darba jomā, gan citās jomās.
