Savukārt, Spinoza uzskata, ka dabiskās tiesības ir sabiedriskā līguma noslēgšana starp indivīdiem. Viņš uzsver, ka valsts un tās likumi, kuras avots ir suverenā absolūtā griba, ir cilvēka glābējs no stiprākajām dabiskajām tiesībām. No abiem filozofiem var secināt, ka ir nepieciešams indivīdam no savām tiesībām atteikties, lai spētu pilnvērtīgi dzīvot sabiedrībā. Ž.Ž.Ruso to sauc par izvēles brīvību – visu griba kopējā vispārējā gribā , savukārt Spinoza to sauc par sabiedrisko līgumu.
Salīdzinot abu filozofu atziņas mūsdienu kontekstā, varu piekrist abiem filozofiem, ka ir nepieciešamība cilvēkiem vienoties savā kopējā gribā jeb sabiedriskajā līgumā, lai izdzīvotu strauji mainīgajā pasaulē. Cilvēkam ir jāatdod „daļa” no savas brīvības kopējām sabiedrības interesēm, lai cilvēks pilnvērtīgi spētu dzīvot mūsdienīgā sabiedrībā. Tas ļauj daļēji paredzēt cilvēku rīcību dažāds dzīves situācijās.
…
