Jau kopš paša sākuma, līdzko tika pieminēts šī galvenā varoņa Pēra Ginta mežonīgais un trakais dzīves stils, man prātā uzreiz atausa daudzas ainas no Minhauzena dzīves un stāstiem. Abi stāstīja savus melu stāstus tā, ka nekas cits neatlika kā vien noticēt visam. Abi pat bija izdomājuši savu sapņu vietu, Minhauzens – Ulubeli un Pērs Gints – Pēropoli un Gintiānu, un tās uztvēra kā kaut ko reālu un pašsaprotamu.
Jau kopš tās lugas daļas, kur Pērs Gints pameta savu mīļoto Solveigu tikai tādēļ, lai atrastu dzīves mērķi un atbildes uz dažiem jautājumiem, uzskatīju viņu par nekrietnu cilvēku:
„Tev jāgaida.
Visgrūtākais darbs man vēl jādara.”
Pēc manām domām, Solveiga tikpat labi varēja doties Pēram līdzi, lai atrisinātu viņa pagātnes problēmas, iepazītu viņu labāk, kā arī rastu kontaktu dzīves piepildījumam, kas manā uztverē sievietei ir bērni. Iespējams, ka ar šiem uzdevumiem un jautājumiem viņš ātrāk būtu ticis galā kopā ar savu mīļoto, nevis viens pats.
Sīpola lobīšanas skatā ir vērojamas jaunas Pēra Ginta pašnovērtējuma iezīmes.…
