Inflācija ir nelīdsvarotība starp kopējo pieprasījumu un kopējo piedāvājumu, kas ir
pastāvīgs vispārējā cenu līmeņa pieaugums, ko pavada banknošu vērtības samazināšanās.
Inflācija ir viena no smagākajām sociālo- ekonomiskajām parādībam sabiedrībā un izpaužas:
algu samazināšanās, , to iesaldējot, iedzīvotāju naudas uzkrājumu vērtības, pirktspējas, darba
samaksas vērtības samazināšanās. Samazinājas noguldījumi, nauda bankās kontos, kā arī
apdrošināšanas polises un citi vērtspapīri. Ar inflāciju var gūt labumu tikai naudas aizņēmēji un
tie, kas savu naudu ieguldījuši tādās vērtslietās kā nekustamais īpašums, senlietas, mākslas darbi
un juvelierizsrādājumi. Es domāju, ka investīciju zelts arī ir labs ieguldījums, tas vienmēr būs
kaut kā vērts un nenolietus. Iedzīvotāji ar fiksētu ienākumu zaudē un ,, atrod’’ bankas, kas
nosaka depozīta likmi, kas ir zemāka par inflācijas indeksu, un valsti, kas drukā papildu naudu
un saņem seignerāžu – ienākumus no naudas emisijas. Cenu kāpumu visspēcīgak izjūt pie sociāli
neaizsargātajiem slāņiem piederošie cilvēki – nestrādājošie pensionāri, maznodrošinātie un
mazizglītotie pilsoņi (Makroekonomika macību grāmata, 2017).…
