Viens no izplatītākajiem ģeoloģiskajiem procesiem tādās pilsētās, kā, piemēram, Ņujorka ir smogs. Tas ir gaisa piesārņojums, kurš rodas, galvenokārt tādēļ, ka apkārtējā lokālā nav gandrīz neviena koka vai zaļuma, kuri fotosintēzes rezultātā uztur nemainīgu atmosfēras sastāvu, iesaista ķīmiskos elementus vielu riņķojumā un veido ap zemi ozona slāni, kurš pasargā dzīvos organismus no īsviļņu ultravioleto staru iedarbības. Šis ir viens no piemēriem, kurš norāda to, ka cilvēks iznīcinot dabu sev apkārt, nodara kaitējumu pats sev.
Ne tikai pļavas vai mežus cilvēks degradē, bet arī ūdeņus.
Otrajā pasaules karā Baltijas jūrā tika nogremdēti ķīmiskie ieroči.
„ Baltijas jūra ir sekla un seklums nozīmē, ka jūras piesārņojums ir vēl bīstamāks, ļaujot ūdens apmaiņas dēļ izšķīst jūrā nonākušajām kaitīgajām un barības vielām, kas bieži vien ir pamats tam, ka pārlieku savairojas aļģes, kas ātri iet bojā un sadaloties patērē daudz skābekļa, tādā veidā nomācot citas dzīvās būtnes.” [fragments no raksta „Baltijas jūra – zvejnieka dēliem un ķimikālijām”].…
