Romāna turpinājumā palielinājās arī vientulības sajūta: “Trešais te bija lieks. Es cēlos un novēlējis abiem arlabunakti, klusi izlavījos pa durvīm.” Darba noslēgumā Arturs nezināja savu vietu pasaulē, varonim bija parādījusies manāma skaudība uz Juhanu, kas bija nomiris, un kura pelni atradās somā, jo viņam bija kur doties: “Mīļo Juhan, mēs nu braucam. Kas to zina, varbūt tuvāk dzimtajai pusei. Tuvāk Domkalnam, tavai īstajai atdusas vietai. Tev ir Domkalns. Bet kur gan lai palieku es?”…
