SECINĀJUMI
1. Likumā ietvertā prasība pēc obligātas liecinieku klātbūtnes pie publiska testamenta sastādīšanas vispārējos gadījumos ir lieka un apgrūtinoša prasība. Notārs ir valsts amatpersona, kurai valsts uzticējusi taisīt publiskus aktus, jo citos gadījumos, kad notārs taisa aktus, nav vajadzīga liecinieku klātbūtne. Tādējādi arī taisot publisku testamentu nebūtu vajadzība pēc lieciniekiem, ja testaments taisīts pie notāra vai ja tas aiznests notāram paraksta apstiprināšanai.
2. Ja mantojuma atstājējam kādu sevišķu apstākļu dēļ nav iespējams taisīt rakstisku privātu vai publisku testamentu, viņam ir tiesības izteikt savu pēdējo gribu mutiski. Likums paredz, ka šāds mutisks testaments testamenta atstājējam ir jāizteic divu šim nolūkam pieaicinātu liecinieku klātbūtnē. Šādi sastādīts testaments nav drošs un grūti pierādīt, ka tieši tāda bijusi testatora pēdējā griba. Šādu likumā paredzēto iespēju pieaicinātie liecinieki var izmantot ļaunprātīgi par labu kādam trešajam.
3. Ja privāts testaments ir rakstīts pašrocīgi, piedaloties diviem lieciniekiem, un, ja kāds no testamenta lieciniekiem ir miris un testamenta spēkā esamību nevar pierādīt ar citiem līdzekļiem, tad testamentu nevar atzīt par stājušos likumīgā spēkā. Likumdevējs nav izskaidrojis, ko darīt šādās situācijās.
…
Ikviens cilvēks dzīves laikā uzkrāj kustamu vai nekustamu mantu lielākā vai mazākā apjomā. Pēc viņa nāves šī manta kā mantojums tiek nodota citiem, tādējādi nodrošinot pārmantojamību. Mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves brīdī. Domājot par sev piederošo mantu kopību un tās likteni pēc mantojuma atstājēja nāves, ikvienam ir tiesības novēlēt mantu mantiniekiem pēc saviem ieskatiem. To vislabāk izdarīt ar testamenta palīdzību. Testaments kalpo kā mantojuma atstājēja gribas izpausmes veids, uz kura balstoties tiek sadalīta testatora manta. Testamentārās mantošanas kārtības tiesiskos pamatus Latvijā nosaka Civillikuma otrā daļa „Mantojuma tiesības”. Darba mērķis ir raksturot testamenta jēdzienu, tā taisīšanas tiesiskumu, aprakstīt neatraidāmo mantinieku un viņu neatņemamo daļu nozīmi testamentārās mantošanas gadījumā. Darba teorētiskā bāze galvenokārt balstīta uz LR spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
