2.5. Pašaktualizācija – augstākais vajadzību līmenis. Tā ir tieksme pašizteikties, realizēt un pilnveidot savas potenciālās spējas. Šajā līmenī zūd atšķirība starp „darbs” un „prieks”.
„Pat tad, ja visas iepriekš minētas vajadzības ir apmierinātas, ir pamats gaidīt, ka drīz tāds cilvēks atkal sajutīs neapmierinājumu, neapmierinājumu ar to, ka viņš nodarbojas ne ar to uz ko ir tendēts. Ir skaidrs, ka mūziķim ir jānodarbojas ar mūziku, māksliniekam jāglezno, bet dzejniekam jāraksta dzeju, protams, ja viņi grib dzīvot mierā ar sevi. Cilvēkam ir jābūt par to, par ko viņš var būt. cilvēks jūt, ka viņam ir jāatbilst paša dabai. Šo vajadzību var nosaukt par pašaktualizācijas vajadzību.”[3]
„Runājot par pašaktualizāciju es domāju cilvēka tieksmi pēc pašrealizācijas, un tam potenciāli piemītošo iespēju realizēšanu. Šo tieksmi var nosaukt par tieksmi pēc pašidentiskuma un savdabības.”[2]
Par augstāko pārdzīvojumu cilvēkā A.Maslovs uzskatīja spēju palūkoties uz pasauli bērna acīm. Tikai tad cilvēkā var pamosties radoša attieksme pret esamību, kas ir saistoša gan māksliniekiem, gan zinātniekiem.
A. Maslova uzskati būtiski izmainīja 20. gadsimta beigu perioda zinātniskās atziņas par cilvēku un kultūru. Zinātnieka daudzpusīgā interese par cilvēku pārtapa mēģinājumā radīt jaunu, sintētisko Cilvēka teoriju.[1]
…
