Salīdzinoši ar citām socioloģiskajām perspektīvām, fenomenoloģija ir radusies visnesenāk. Termins „fenomenoloģiskā socioloģija”, tāpat kā konflikta teorija, ietver sevī dažādus socioloģiskās analīzes tipus. Fenomenoloģija pēta to kā cilvēks apgūst to sociālo realitāti, kurā dzīvo- kā iegūst pieredzi un kā šī pieredze ietekmē attiecības ar pasauli, atklāj veidus kā cilvēks orientējas sociālajā pasaulē.
Intelektuālie pamati. Fenomenoloģijas pamati galvenokārt ir rodami Eiropiešu fenomenoloģiskajā filozofijā, īpaši vācu filozofa Edmunda Huserla (1859-1938) darbos. Viņš bija pirmais, kurš lietoja terminu fenomenoloģija. Huserls definēja fenomenoloģiju kā interesi par lietām, kas var būt tieši apjēgtas paša apziņā. Fenomenoloģija noliedz, ka mēs varam zināt ko vairāk par lietām, kuras neesam pieredzējuši paši caur savām sajūtām. Visas mūsu zināšanas nāk tieši caur šiem „fenomena” sensoriem. Viss pārējais ir spekulācija.
Vēl būtiskāka ietekme uz šo pieeju ir bijusi Alfrēdam Šucam (1899-1959). Viņš ir bijis Huserla skolnieks, savukārt Šuca skolnieki ir Pīters Bergers, Tomass Lukmanis un Harolds Garfinkels. Šucs uzskatīja, ka cilvēkam ir svarīga tā pasaule, kuru viņš apzinās. Pati par sevi saprotamā pieredzes pasaule ir dzīves pasaule (Lebenswelt). Dzīves pasaule ir neapšaubāma realitāte.…
