-
Psihoanalīzes teoriju attīstība psiholoģijā
Secinājumi
Kā veselos, tā slimos cilvēkus raksturo ļoti daudzas mīmiskas un valodiskas izpausmes un domveidojumi, kas līdz šim nav bijuši psiholoģijas izpētes priekšmets, jo tajos tika saskatītas vienīgi organisko traucējumu sekas un dvēseles aparāta funkcijas anormālie rezultāti. Kā piemērs, šeit var minēt veselo cilvēku kļūdīšanās (pārteikšanas, pārrakstīšanas, aizmiršana), simptomātisko rīcību un sapņus, neirotisko cilvēku krampju lēkmes, delīriju, vīzijas, uzmācīgas idejas un darbības. Šie fenomeni – ja vien tie, tāpat kā kļūdīšanās, nepaliek nepamanīti – norāda uz patoloģiju un ir vērsti uz to, lai tiem rastu fizioloģiskus skaidrojumus, kas pašreiz nekādā ziņā nav pietiekami. Turpretim psihoanalīzei ir izdevies pierādīt, ka to visu var padarīt saprotamu un saistīt ar mums pazīstamajiem psihiskiem procesiem, pieņemot, ka šiem fenomeniem ir tīri psiholoģiska iedaba. Tādējādi psihoanalīze ir gan ierobežojusi fizioloģisko domāšanas veidu, gan arī atkarojusi psiholoģijai lielu patoloģijas jomu.
Dažreiz šķiet, ka veselajam saprātam nav vietas psihoanalītiskajā teorijā, un tāpēc pārāk bieži tiek veikti neatbilstoši un nepatiesi pieņēmumi. Grūti pieņemt, ka visas garīgās problēmas izriet no jautājumiem, kas attiecas uz seksa aspektiem, piemēram, neatrisinātiem Edipa un Elektra kompleksiem.
Neskatoties uz psihoanalīzes vājībām, teorijai ir daudzas stiprās puses, kas ir ārkārtīgi nozīmīgas. Pirmkārt, psihoanalīze ir teorija, kuru nevajadzētu ignorēt. Tā kā psihoanalīze tika izstrādāta 19. gadsimta otrajā pusē un joprojām tiek uzskatīta par ticamu un efektīvu garīgo slimību ārstēšanas metodi, tas liecina, ka nozīmīgas teorijas daļas ir precīzas. Otrkārt, psihoanalīze ir zinātniska teorija, pateicoties faktam, ka tā ir viltojama un faktiski ir pierādīta kā nepatiesa, jo citas ārstēšanas metodes ir izrādījušās efektīvas. Treškārt, psihoanalīze ir visaptveroša, to var izmantot praktiski un satur derīgus argumentus.
Psihoanalīzi kā priekšmetu bagātina un vitalizē analītiķi, kuri spēj iesaistīties kritiskās un konstruktīvās sarunās ar citām disciplīnām.
…
Šajā darbā tiek apskatīta cilvēku personība, piederība, bioloģiskais faktors, sabiedrība, sociālā vide, cilvēka uzvedība, vecumposmi, audzināšana. Cilvēka fiziloģiskās, biloģiskās, garīgās un psiholoģiskās īpatnības. Tiek noskaidrots klasiskās psihoanalīzes un dzīļu psiholoģijas ieguldījums un būtība attīstības psiholoģijā. Neofreidistu ieguldījums bērnu un dažādu vecumposmu attīstībā. Mūsdienu bērns, vecāki, savstarpējās attiecības. Mērķis ir atklāt ko sevī ietver psihoanalīze, kas zem tās izriet. Neofreidistu ieguldījums bērnu un dažādu vecumposmu attīstībā, kā audzināšana iespaido bērnu attīstību. Iepazīties ar klasiskās psihoanalīzes ieguldījumu attīstības psiholoģijā. Bērna pašizaugsme, veidošanās process ģimenē un sabiedrībā. Psihoanalīze ir visdziļākā un intensīvākā psihoterapija, piemērota cilvēkiem ar lielu interesi par savu iekšējo pasauli, tās konfliktiem, cilvēkiem, kuri cieš no rakstura traucējumiem vai neirotiskiem simptomiem, kuriem ir pietiekama enerģija, lai veidotu izpratni par sevi un notiekošām pārmaiņām. Psihoanalīzes mērķis ir atbrīvot aizturētās vai nomāktās emocijas un atmiņas. Psihoanalīzes mērķis ir apziņā paaugstināt to, kas pastāv bezapziņas vai zemapziņas līmenī. (McLeod, 2014). Jūtas, konflikti, apziņa, bezapziņa, dziņas, sapņi, psihiskie aizsargmehānismi, cilvēka attiecības ar cietiem un pašam ar sevi ir tas, ko pēta psihoanalīze.
