Gaisma, kā zināms , ir visur esoša parādība, kuras iedarbība ir virāk vai mazāk zināma, bet būtība - grūti aptverama. Gaisma ir it kā pretstats materiālajai lietu pasaulei. Tā bieži uzkata par nematerialitātes , gara un dievišķā simbolu.
Seno tautu mitoloģijā gaisma tiek identificēta ar Saules varenību un spēku un Saule dažkārt pielūgta kā dievība. Kulmināciju Saules kults sasniedza Senajā Ēģiptē faraona Ehnatona (AmenhotepaIV)
valdīšanas laikā. Saules dieva Atona pielūgšana Ēģiptiešu kapeņu zīmējumos. Himnu Atonam uzskata par vienu no izcilākajiem ēģiptiešu literatūras pieminekļiem. Saules gaismas stari tiek antropoliģēti kā maigas, glāstošas rociņas.
Arī citu seno tautu mitoloģijā uzsvērta gaismas primāts dabas un dzīvības attīstībā. Sajās mitoloģijās iezīmējas daži modernās kosmogenomijas elementi, piemēram, gaismas jēdziens nav saistīts ar konkrētu debess spīdekli, gaisma tiek aplūkota kā kosmosa primārās matērijas neatkarīga sastāvdaļa.
Arī antīkajā Grieķijā sastopams īpašs gaismas kults. Kā visiem spēkiem, arī gaismai bija piedēvēts īpašs dievs- Apollons ar pievārdu Fēbs ( grieķu val. - Mirdzošais) , kura tēls ātri vien saplūda ar Hēlija - Saules dieva - tēlu. Saules kults pārgāja arī uz Seno Romu. Saules un gaismas dievs bija reizē kārtības un skaidrības, garīgās dzīves un mākslas , mūzikas un dziesmas, dziedniecības, zemkopības un lopkopības patrons.
Sengrieķu zinātnieki pirmie formulēja dažus vienkāršākus gaismas izplatīšanās likumus, ieviesa terminu "optika" un lika pamatus mācībai par gaismu. 300 g.pr. Kristus parādījās Eiklīda traktāts "Optika". Tajā ir atrodams postulāts, ka gaisma izplatās taisnā virzienā. Eiklīda optiku tālāk attīstīja astronoms Ptolemajs mūsu ēras 2.gs. Vīņš pētīja gaismas laušanu un aplūkoja pat astronomisko aberāciju.…
