Bērnība bija gaiša: „Ai, bērnība, es skūpstu tevi,
Tev pieder mana bērna sirds!” (Ceļa jūtīs)
Vienmēr visapkārt izmisums: „Man šķiet, ka ziema ap man’ būtu,
Man acis aklas, šaubīgs gars;
Es domāju ar izmišanu, Ka zudis pēdējais saules stars” (Aklais dzejnieks)
Nekam nav jēgas, nav nozīmes cerēt, pesimisms -„Ko līdz cerībai aust rītos,
Kad jau vakari tai māj;
Ko līdz spīdēt, kad pār gaismu
Nakts drīz tumšu segu klāj?” (Šaubas)
- „Viss, viss ir plašā pasaulē,
Bet tas priekš manis – nieka
Nav radījies un izcēlies;
Es esmu būtne lieka.” (Pesimists)
- Es nīkstu un mirstu pamazām.” (Es nīsktu...). …
