Arī mūsdienās šis termins pamatā tiek saistīts „runāšanu par neko” un „tukšu salmu kulšanu”. Pamatā to varam vērot uz politiskās skatuves, kur oratora galvenā prasme ir uzstāties un pārliecināt publiku, demonstrējot vārdu spēles spēku, nevis tās saturu. Taču arī citās nozarēs tā ir bieži vien vērojama, piemēram, starp reliģijas sludinātājiem vai advokātiem, kas ar vārdu spēku spēj par nevainīgu pārvērst to, kas pēc loģikas būtu bijis vainīgs.
Lai gan šis virziens tiek stingri kritizēts un ir iemantojis sliktu reputāciju par to, ka sofistika ir „tukša gudrība par neko” gan Senajā Grieķijā, gan mūsdienās, mākslai, par kuru māca tās pārstāvji ir pietiekami liels spēks, lai atzītu, ka ar tās palīdzību var panākt daudz nozīmīgus notikumu pavērsienus. Svarīgs ir ne tikai saturs, bet arī forma, kā viedoklis tiek pasniegts un spēja pierādīt jebkuru viedokli un jebkuru patiesību neapstrīdami ir liela varenība.
…
