Kultūras būtība izpaužas ļaužu organizētā kopībā, kopīgas valodas lietošanā, viņu līdzdalībā kopīgi izstrādātās paražās, kopīgu vērtību uzturēšanā, vienotā pārvaldes un saimniecības sistēmā.
XVII gadsimta 2. pusē, pēc Krievijas pareizticīgo Baznīcas šķelšanās, izveidojās vecticībnieki. Šie ticīgie, kas nepiekrita patriarha Nikona 1653. gadā sāktajām baznīcas ceremoniju reformām, tika pakļauti nežēlīgiem pārbaudījumiem un vajāšanām. Kā zināms, cars Pēteris I spieda visiem tautiešiem nogriezt bārdas, taču daļa seno rituālu piekritēju uzskatīja, ka bārda ir katra krievu cilvēka lepnums, un atsacījās to darīt. Viņi nepiekrita, ka garīdznieks tiek atzīts par vienīgo pareizā Dieva vārdu paudēju Baznīcā; nepiekrita arī Baznīcas centralizācijai. Senpareizticības ievērotājus vēlāk, XX gadsimta sākumā, sāka dēvēt par vecticībniekiem vai senticībniekiem. Daudzi vecticībnieki pārcēlās uz Rietumiem, Poliju un citām valstīm Baltijas jūras apkaimē. Arī Latvijā radās vecticībnieku draudzes. Pirmais vecticībnieku lūgšanas nams tika uzcelts XVII gadsimta beigās Kurzemes hercogistē pie Daugavas Liģinišķu ciemā.
Vēsturisku iemeslu dēļ vecticībniekiem nav garīdzniecības un garīgās hierarhijas. Mācītājus - draudzes reliģiskās dzīves vadītājus - vecticībnieki ievēlē no visizglītotākajiem un tikumiski nevainojamākajiem draudzes locekļiem.…
