Ievada vietā būtu svarīgi akcentēt dažus ar Lesinga darbu saistītus aspektus. Pirmkārt, runājot par šo darbu zināmā mērā tiek runāts arī par skulpturālo grupu „Laokoonts un viņa dēli” (Agēsandrs, Atēnodors un Polidors, ap 175. – 150. g. pr. Kr.). Otrkārt, darbs ir opozīcija klasicisma virzībai uz izskaistināto ideālo. Treškārt, jāņem vērā, ka, lai gan darbā tiek analizēti antīkās kultūras sasniegumi, interpretācija tomēr neatbilst tā laika skatījumam uz vispārējo un individuālo. Ceturtkārt, jāatceras, ka autora iecere bija trīsdaļīgs darbs un par vienīgās pilnībā pabeigtās daļas turpinājumu var uzskatīt „Hamburgas dramaturģiju”, kas tapusi laikā, kad Lesings bija kritiķis Nacionālajā Hamburgas teātrī.…
