Cilvēks būvēja lidaparātus un pacēlās augstu debesīs, tik augstu, kur pat visstraujākais putns nevarēja aizlidot. Cilvēks atklāja tālas zemes un iezīmēja kartēs ikvienas upes izteku tur, kur visapņēmīgākā zivs nespēja nokļūt. Cilvēks kāpa visstāvākajos kalnos un atstāja to virsotnēs iespraustus karodziņus, par kādiem visstiprākā skudra varēja tikai sapņot. Un tomēr nebija cilvēkam miera. Tikai reizēm, nejauši nomaldījies vai pagalam izmisis, cilvēks nonāca meža dziļumā, uz brīdi apmulsa, piesēdās zem kāda koka un juta – tā ir kaut kur tepat, kaut kur aiz muguras, tā elpo viņam tieši sejā. Cilvēka dvēsele. Skaista un vientuļa.…
