„Kā var tā izturēties pret ēdamo?” brīnās vecāmāte, kad atstāju pusizēstu šķīvi. Tad viņa nopūšas un stāsta par savu dzīvi:
„ Mēs ar brāļiem pat kāļus notiesājām gardām mutēm. Un karš, kad vēlās pāri, frontes līnija vairākas reizes caur ciemu izgāja. Karavīri, reizēm vācu, reizēm krievu, virzījās ķēdītēs gar pašu Daugavas krastu, lēkdami gan uz paštaisītiem kruķiem, gan savainotos sānus pieturēdami. Bija jādalās maizītē, viņi skatījās tādām acīm- tur bija tik pelni vien.”
Bet pēc kara?…
