-
Bizantijas impērija - kultūras un reliģijas mijiedarbība
| Nr. | Название главы | Стр. |
| 1. | valsts izveidošanās un sabrukums | |
| 2. | sadzīve | |
| 3. | baznīca un valsts | |
| 4. | zinātne, izglītība un baznīca | |
| 5. | baznīca un māksla | |
| 6. | literatūra un filozofija |
Pasaules kultūras vēsture Bizantija ieņem izcilu vietu. Viduslaiku pasaule daudz guva no Bizantijas literatūras un mākslas, jo tām piemita cēlas un izsmalcinātas formas, tēlaina pasaules uztvere, izteikts estētisms un filozofisks dziļums. Izglītības, spriegās garīgās dzīves ziņā un mākslu apgarotībā Bizantija bija antīkās pasaules tiešā mantiniece un kļuva par sava laika izcilu kultūras un mākslas dzīves centru.
Bizantijas kultūrai piemita īpašības, kas to būtiski atšķīra no viduslaiku Eiropas, Tuvo un Tālo Austrumu kultūrām: valsts ietvaros pastāvēja valodas un konfesionālā vienotība; kaut arī tā bija daudznacionāla impērija, tajā eksistēja vienots etniskais kodols - grieķi; kultūras pamatā bija grieķu valoda; valdošā reliģija bija kristietība tās pareizticīgajā variantā; impērija balstījās uz stabilu valstiskumu un centralizētu pārvaldi.…
Valsts un baznīca. Pēc tam kad kristīgā baznīca 1054, gadā sadalījās divās daļās - Romas katoļu un pareizticīgajā baznīcā, Konstantinopole kļuva par pareizticīgās baznīcas centru. Pareizticības veidošanās sākās jau laikā no 3. līdz 5. gadsimtam un tā pakāpeniski kļuva par vienu no valsts aparāta sastāvdaļām. Tas ideoloģijā, dogmatos un rituālos daudz spēcīgāk nekā katolicismā izpaudās konservatīvisms, iracionālisms un misticisms, kā arī grieķu filozofijas un austrumu reliģiju ietekmes. Pareizticīgās baznīcas mācības galvenie postulāti tika formulēti ticības apliecinājumā, ko pieņēma l. Nīkejas (325.g.) un l. Konstantinopoles (381.g.) ekumeniskajā koncilā. Par ticības avotiem atzina Svētos Rakstus un tradīcijas - pirmo ekumenisko koncilu lēmumus, senos liturģiskos tekstus un baznīcas tēvu sacerējumus. Pareizticība saglabāja agrīnās kristietības tradīcijas, i uzsverot Dieva transcendentumu (Dievs ir ārpus un pāri pasaulei eksistējošs), noslēpumainību, viņa visaptverošo mīlestību pret cilvēkiem. Liela nozīme bija Kristus iemiesošanās noslēpumam kā cilvēka nemirstības, augšāmcelšanās un pārmiesošanās ķīlai.
