Jau izsenā pasaulē daudzi sabiedriski domātāji labi apzinājās un norādīja uz milzīgu lomu audzināšana, gan sabiedrības attīstībā, gan katra cilvēka dzīvē.
Protams ka uzskati uz audzināšanu antīkā pasaulē spēcīgi atšķīrās no mūsu šīsdienas uzskatiem, bet taču pati sabiedrība, iespējas un prasības ievērojami atšķīras no tā laika. Bet neskatoties uz to, daudzas metodes audzināšanā, kuras ņem iztekas no antīkas pasaules (piemēram, Sokrats ar savu dialogu) mēs izmantojam ikdienā mūsdienu pasaulē.
Atšķiršana un pedagoģijas formēšana kā zinātnes tika izsauktas pie dzīves ar augošam sabiedrības prasībam.
Patiešam, katrai zinātnei ir sava vēsture un dabu vai sabiedrisku parādību pietiekami noteikts aspekts, ar kuru studēšanu viņa nodarbojas un kuru zināšanai ir liela nozīme lai apjēgtu tās teorētiskus pamatus.
Jebkuras zinātnes studēšana iesākas no tādu jautājumu noskaidrošanu: kā radās un attīstījās šī zinātne un kādas specifiskas problēmas viņa izpēta?
Pedagoģijas vēstures pamatkategorija ir audzināsana.
Ar audzināšanu plašā nozīmē saprot jaunās paaudzes sagatvošanu dzīvei sabiedrībā, jeb audzināšana ir process, kurā iepriekšējās paaudzes nodod sabiedriski vēsturisko pieredzi nākamajām paaudzēm, lai tās sagatavotu dzīvei un darbam, kas nepieciešams sabiedrības tālākai attīstībai.
…
