Latvijas Republikas Satversmē tiek izmantots Monteskjē iedalījums trīs varās. Konstitucionālās tiesības nosaka valsts iekārtas pamatus, reglamentējot politiskās varas realizācijas aspektus. Satversmes pirmajā pantā ir noteikts, ka Latvija ir demokrātiska republika, līdz ar to tiek reglamentēts, ka likumdošanas vara pieder sabiedrībai - tās gribu realizē parlaments jeb Saeima.
Cilvēktiesības ir tiesību kopums, gan valsts līmenī, gan arī starptautiski, kuru mērķis ir sekmēt cilvēku tiesības. Cilvēktiesības iekļauj sevī vairākas starptautiskos līgumus, kuru mērķis ir sodīt tādus cilvēktiesību pārkāpumus kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīdu. Pastāv vairākas starptautiskas tiesas, kuru pilnvarās ir spriest par cilvēktiesību pārkāpumiem. Šādas tiesas ir, piemēram, Eiropas cilvēktiesību tiesa un Starptautiskā kriminālā tiesa. Viens no cilvēktiesību konceptiem ir "vispārējā jurisdikcija". Šis koncepts, kaut gan nav plaši atzīts, paredz, ka jebkura nācija ir tiesīga tiesāt cilvēktiesību pārkāpumus.
Administratīvās tiesības ir pieskaitāmas pie publiskās tiesību nozares, kas izceļas no valdības administratīvo biroju darbības. Valdības biroju darbība var būt likumu veidošana, lēmumu spriešana vai arī specifiskas regulējošas sapulces. Administratīvās tiesības kā tiesību nozare, nodarbojas ar valdības lēmējinstanču, kuras var būt tādu nacionālo orgānu, kā starptautiskā tirdzniecība, apkārtējā vide, rūpniecība, aplikšanu ar nodokļiem, transporta vai emigrāciju noteicējas, regulēšanu. Administratīvās tiesības ļoti spilgti paplašinājās 20. gadsimtā, jo likumdošanas instances visapkārt pasaulei veidoja aizvien vairāk valdības biroju, kas regulēja aizvien kompleksākus sociālus, ekonomiskus un politiskus cilvēka dzīves momentus.…
Tiesības pēc savas būtības ir sadalītas vairākās nozarēs, tādējādi katrai no nozarēm ir savs konkrēts mērķis un uzdevums. Galvenās tiesību nozares ir: konstitucionālās tiesības, cilvēktiesības administratīvās tiesības, civiltiesības un krimināltiesības. Galvenā tiesību nozare ir konstitucionālās tiesības, kuras pēc savas būtības ir visu valstī pastāvošo tiesību sistēmu apvienojums un tās regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības un tās ir vadošā, nosakošā tiesību nozare. Pārējās ir pakārtotas un izrietošas no konstitucionālajam tiesībām. Konstitucionālas tiesības kā nosakošās paredz valsts varas iedalījumu likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā. Konstitūcija atbilstoši šim varām formulē un reglamentē katras varas funkcijas, nepieļaujot to pārklāšanos, dublēšanos, precīzi nošķirot likumdošanas procesu no likumu izpildīšanas un tiesu spriešanas.
