Jau no seniem laikiem līdz pat mūsu dienām latviešu zemkopis audzē sen pazīstamus kultūraugus, kas apdziedāti arī mūsu tautas dziesmās. Kā viens no svarīgākajiem ir labība (kvieši, rudzi, auzas, mieži) un ar tās iegūšanu, apstrādāšanu un uzglabāšanu saistītiem darbiem.
Latviešu galvenā nodarbošanās feodālisma periodā bija zemkopība un lauksaimniecība. Sairstot pirmatnējai sabiedrībai, blakus līdumiem radās arī patstāvīgi tīrumi, kuru nozīme pieauga, sākot ar XI gs. Nākošie gadsimti zemkopības attīstībā iezīmējās ar papuvju sistēmas tālāku attīstību, kas XVI gs. noveda pie izveidotas trīslauku sistēmas.1 Līdz ar muižu izveidošanos XVI gs. tās uzsāka ražot lauksaimniecības produktus tirgus vajadzībām, turpretī zemnieku saimniecības ražoja vienīgi pašu iztikai un naturālo nodevu samaksai muižniekam. Ja neliela daļa zemnieku ražojuma nonāca tirgū, tad vienīgi, lai segtu pašu zemnieku saimniecībās visminimālākās vajadzības pēc ievedprecēm.
Kā zemnieku, tā muižu saimniecībās audzēja galvenokārt labību, pākšaugus, no tehniskajām kultūrām – linus un kaņepes. Ražas feodālisma periodā bija zemas un muižas tīrumos sasniedza 3.- 5. graudu; vēl niecīgākas tās bija zemnieku tīrumos. Daudz pūļu zemniekiem prasīja lopbarības sagādāšana ziemai. Slikto nekopto pļavu dēļ siena tikko pietika zirgiem, kuriem papildus izēdināja auzas ar miežu salmiem un pelavām. Govīm parasti deva salmus. Biežās neražas nenodrošināja pat šo lopbarību. Saprotams, ka lopkopības zemais līmenis, mēslojuma trūkums negatīvi ietekmēja zemkopības attīstību.
…
