Ievadu es vēlētos iesākt ar paša I. Kanta apgaismības definīciju: “ Apgaismība ir iziešana no nepingadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ.” un uzreiz viņš norāda precīzāk: “ Nepilgadība ir nespēja lietot savu sapratni bez citu vadības, šī nepilgadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez cita vadības.” Ar to iesākas I. Kanta atbilde uz jautājumu, kas ir apgaismība?
Jāsaka, uzreiz, ka pārlasot šo darbu, es mēģināju savu zināšanu līmenī interpretēt I. Kanta sniegtās atziņas un tās salīdzināt pēc mūsdienu cilvēka rīcības un vēsturiskās attīstības gaitas. Jau iepriekš es atvainojos, ka ir iespējams, ka tekstā mēģinot rast salīdzinājumus starp dažādiem notikumiem, varētu būt kļūdas, ko es esmu pielaidis nezinot sīkumus, mēģinot runāt vispārīgi un tas var būt pretrunā ar filozofiju.
Savā darbā I. Kants mēģina sniegt detalizētu atbildi uz to, kas tad ir apgaismība, un konkrēti, maksima skan: “ Ikreiz domāt pašam”, to, tad es arī uztveru viņa darbā kā galveno, kas izsaka apgaismības būtību, spēju pašam pastāvīgi domāt, pieliekot tam klāt – pašam nest arī atbildību par sevi. Ne velti mūsdienās civillikumā ir noteikts, ka cilvēks kļūst pilngadīgs 18 gadu vecumā, tas ir brīdis, kad cilvēkam pašam par sevi ir jānes atbildība gan likuma priekšā, gan apkārtējās sabiedrības priekšā, ievērojot tās normas un ētikas principus. …
